Sēžu pie sava darba galda, kas izskatās pavisam parasti – monitors, kafijas krūze, piezīmju blociņš. Tikai mans "birojs" atrodas Spānijas piekrastē, vienā no greznākajiem kazino, un mans darba rīks nav dators, bet gan kāršu klājs un matemātika. Es esmu profesionāls spēlētājs, un manai profesijai ir viens vienīgs noteikums:
skrapeunlaime – tā ir mana mantra, mans dzīves kredo, ko es atkārtoju katru rītu pirms ieeju zālē. Šie trīs vārdi man nozīmē vairāk nekā jebkurš biznesa plāns – tie ir mana stratēģija, mans ierocis un mans veids, kā pabarot ģimeni.
Atšķirībā no tiem, kas ienāk kazino ar cerību acīs un sapņiem par bagātību, es ienāku ar kalkulatoru galvā un aukstu aprēķinu. Man nav ilūziju – es zinu, ka māja vienmēr ir priekšā, bet es zinu arī to, ka māja kļūdās, ka dīleri nogurst, ka statistikai ir izņēmumi, un tie izņēmumi ir mana alga. Šorīt, piemēram, es pamodos pulksten sešos, izdzēru divas tases melnas kafijas, pārskatīju vakardienas pierakstus – kādas kārtis krita, kādi spēlētāji sēdēja pie galda, kāds bija dīlera ritms. Tas nav azarts, tas ir darbs. Un, tāpat kā jebkurā darbā, man ir labas dienas un sliktas dienas.
Pirms trim gadiem es strādāju par programmētāju, sēdēju birojā no deviņiem līdz sešiem, un mana sirds pukstēja tikai tad, kad kafijas automāts beidzot tika salabots. Viss mainījās vienā vakarā, kad draugs mani aizvilka uz kazino Viņā. Es tur neko nesapratu, zaudēju divsimt eiro desmit minūtēs un biju gatavs aiziet, bet tad pamanīju vienu vecu vīru, kurš spēlēja blekdžeku. Viņš nezaudēja. Viņš vienkārši... savāca. Katru reizi. Es stāvēju aiz viņa muguras divas stundas un vēroju, kā viņš liek likmes, kad paiet, kad iet all-in. Beigās es viņam pajautāju: "Kā?" Viņš pasmaidīja un pateica vienu teikumu, kas mainīja manu dzīvi: "Tā nav veiksme, zēn, tā ir matemātika un pacietība. Un atceries – skrapeunlaime, nevis otrādi." Es tobrīd vēl nesapratu, bet šie vārdi iegrima kā enkurs.
Nākamos sešus mēnešus es pavadīju, mācoties. Nevis spēlējot, bet mācoties – varbūtību teoriju, kāršu skaitīšanu, psiholoģiju, pat dīleru roku kustību biomehāniku. Es lasīju grāmatas, skatījos video, analizēju tūkstošiem spēļu protokolu. Mana sieva toreiz domāja, ka man ir krīze, ka es aizrāvos ar kaut ko bīstamu. Bet es viņai teicu: "Skaties, es nezinu, vai man izdosies, bet es zinu, ka, ja es to nedarīšu kā profesionāli, es nekad nepiedošu sev." Un tad es sāku. Ar nelielu kapitālu – pieci tūkstoši eiro, ko biju krājis divus gadus. Pirmā nedēļa bija šausmīga. Es zaudēju trīs tūkstošus. Man likās, ka esmu idiots, ka vecais vīrs bija tikai izņēmums, ka mana teorija nestrādā. Bet es turpināju, jo profesionālis neatkāpjas pēc pirmās neveiksmes. Otrajā nedēļā es sāku saprast ritmu – kad spiediens ir liels, dīleri kļūst nervozi, viņi pieļauj kļūdas, viņi steidzas. Un tajā brīdī, kad citi zaudē galvu, es iegāju savā zonā. Es atguvu visu zaudēto un vēl četrus tūkstošus virsū. Toreiz es sapratu, ka tas ir iespējams.
Tagad, pēc trim gadiem, mans ikmēneša ienākums ir stabilāks nekā daudziem uzņēmējiem. Es spēlēju tikai blekdžeku un tikai pie galdiem, kur ir četri vai pieci klāji. Es nekad nepieskaros ruletei – tā ir muļķu spēle, tur nav atmiņas, nav stratēģijas, tikai tīra nejaušība. Mani principi ir vienkārši: nekad nelikt vairāk par pieciem procentiem no bankrolla vienā likmē, nekad nespēlēt noguris, nekad nedzert, nekad neklausīties blakussēdētājos, kuri "jūt", ka šoreiz būs desmitnieks. Es spēlēju kā robots, bet robots, kurš zina, kad mājai ir vājais brīdis. Un katru reizi, kad es ieeju zālē, es sev atgādinu: skrapeunlaime – esmu šeit, lai ņemtu, nevis lai cerētu. Cerība ir amatieru daļa, tā rada emocijas, un emocijas nogalina bankrollu.
Viena no manām neaizmirstamākajām dienām bija pagājušā gada oktobrī. Es biju Lisabonā, viesnīcā ar kazino pirmajā stāvā. Viss sākās slikti – no rīta es pazaudēju mobilo tālruni, nokavēju lidmašīnu, un, kad beidzot tikām pie galda, man likās, ka viss iet greizi. Pirmajā stundā es zaudēju astoņsimt eiro. Manī iesēdās tas pazīstamais diskomforts – doma, ka varbūt šodien nav mana diena, ka vajag beigt, atvilkt elpu. Bet profesionālis zina, ka slikta sērija nav iemesls bēgt, tas ir iemesls pielāgoties. Es pamanīju, ka dīleris – jauns puisis, acīmredzot iesācējs – sāka steigties pēc tam, kad viņam piezvanīja kolēģis. Viņš ātrāk sajauca kārtis, ātrāk dalīja, un tajā ātrumā bija kļūdas – viņš reizēm atvēra savu kārti par sekundi par agru. Es sāku spēlēt agresīvāk, lielākas likmes, izmantojot šo informāciju. Nākamajās divās stundās es ne tikai atguvu visu zaudēto, bet arī nopelnīju septiņpadsmit tūkstošus. Kad es cēlos no galda, dīleris izskatījās noguris, bet es jutos kā pēc laba treniņa – iztukšots, bet apmierināts.
Protams, ne viss ir tik rožaini. Ir dienas, kad es aizeju ar mīnusu, bet tās ir reti. Mana vidējā uzvara mēnesī ir ap piecpadsmit tūkstošiem eiro, bet ir bijuši mēneši, kad es nopelnīju četrdesmit. Un ir bijuši mēneši, kad es zaudēju piecus. Bet atšķirībā no parastajiem spēlētājiem, man šie zaudējumi ir ieplānoti – tie ir kā uzņēmuma izdevumi. Es atvēlu desmit procentus no katra laimesta "drošības spilvenam", kas sedz sliktās dienas. Es uzskatu sevi par sava veida ārvalstu valūtas tirgotāju, tikai manā gadījumā valūta ir kāršu vērtība, un tirgus ir kazino zāle. Mana sieva beidzot saprata, ka tas nav atkarības stāsts, bet gan profesija, kad es nopirku māju pie jūras bez hipotēkas. Mēs nerunājam par to, cik es nopelnu katrā spēlē – mēs runājam par to, cik es nopelnu gadā, un tas ir vairāk nekā jebkurš mans bijušais kolēģis programmētājs.
Ko es varu ieteikt tiem, kas vēlas iet šo ceļu? Pirmkārt – aizmirstiet par emocijām. Kad jūs sākat just, ka šī kārts būs jūsu, jūs jau esat zaudējuši. Otrkārt – mācieties visu laiku. Kazino mainās, dīleri mainās, noteikumi mainās. Tas, kas strādāja pagājušajā gadā, var nestrādāt rīt. Treškārt – ziniet, kad apstāties. Es vienmēr nosaku sev mērķi – šodien es gribu nopelnīt piecus tūkstošus, un, kad es tos sasniedzu, es ceļos un eju prom, pat ja man liekas, ka varu vēl. Tā ir disciplīna, kas atšķir profesionāli no spēlmaņa. Un ceturtkārt – atcerieties manu rīta mantru, to, ko es sev saku, pirms ieeju durvīs: skrapeunlaime. Nevis "varbūt man paveiksies", bet "es nāku paņemt". Tā ir domāšana, kas maina visu – jūs pārstājat būt upuris un kļūstat par spēles līdzautoru.
Šodien, piemēram, man bija viegla diena – tikai trīs stundas pie galda, laimests astoņi tūkstoši, un tagad es sēžu pie jūras ar alu rokā un skatos saulrietu. Man nav jāuztraucas par rītdienu, jo man ir plāns, bankrolls un pieredze. Vai tas ir azarts? Nē. Tas ir darbs, bet darbs, kas dod man brīvību, ko neviens birojs nespēj dot. Un, ziniet, man patīk, ka daži cilvēki uz mani skatās kā uz traku, ka viņi neredz sistēmu aiz kārtīm. Viņi redz tikai to, ka es uzvaru, bet viņi neredz tos tūkstošus stundu, ko es ieguldīju, lai šeit nonāktu. Tāpēc, kad kāds man saka: "Tev vienkārši paveicās," es pasmaidu un atbildu: "Nē, draugs, tas nav laime." Bet sev es domāju – skrapeunlaime, es paņēmu to, kas man pieder. Un tā es dzīvoju – bez priekšniekiem, bez modinātāja, bez mēneša beigām, kad jāskaita kapeikas. Tikai es, kārtis un mana galva. Un, manuprāt, tā ir vislabākā profesija pasaulē, pat ja daudzi to nesaprot. Vismaz man nav jāstāv rindā uz kafiju.
